METATEĀTRIS UN TĀ IZPAUSMES KULTŪRAS KRĪZES LAIKĀ. (Latvian)

The aim of this study is to analyse productions that have theatre as the object of their examination and reflection and which thus fit into the metatheatre paradigm. The research focuses on the theatre practices in Latvia and Lithuania during the last two years, when the socio-political situation has been affected by the global pandemic and, since February 2022, by the war in Ukraine. The geopolitical situation has had a devastating impact on the cultural and creative sectors, according to both research and surveys of theatre practitioners. One of the most pronounced trends during this period is the self-reflection of the theatre. The article includes both works whose literary source material reflects on theatre as a kind of microcosm ("More about life. Theatre", "A performance that meets butter", "Dubliners on Miera Street", "Smiļģis"), as well as productions where the manifestations of metatheatre can be observed not in the verbal text, but in the details of staging or acting, also in the genre, and the way of staging ("for a better world", "Othello"). A semiotic approach is used for the analysis of performances, which allows studying both the formal structure and content of the performance. There are various theories about metateatrality. The most radical is a view included in Richard Hornby's research "Drama, Metadrama, and Perception" (1986) that drama always has metatheatrality because any drama is a part of a broader culture that cannot be seen in isolation because theatre uses the codes of that culture. Respecting Hornby's opinion, the study analyses the current productions of theatres in a narrower sense - the central object of viewing and reflection of the production is the theatre itself, or the production includes allusions to life that resemble a theatre. In order to determine whether the current events of the time are reflected in the message of the production to the audience, attention is also paid to the socio-political situation, which showed signs of a cultural crisis during the period under research. The research concludes that different postulates of metatheatre theory can be identified in Latvian and Lithuanian theatre practice. However, the self-reflection of theatre does not exclude the influence of real life on the concept of directing and the perception of the production. Consequently, the intended message can take on a more contradictory tone or even become an allegory for the existing reality. Metatheatrality as a dramaturgical or directorial tool also makes sense in relation to the genre of the production. Metatheatre is a way of presenting art as a medium for human communication. [ABSTRACT FROM AUTHOR]

Šā pētījuma mērķis ir analizēt iestudējumus, kuru apskates un refleksijas objekts ir teātris un kas tādējādi iekļaujas metateātra paradigmā. Pētījums pievēršas Latvijas un Lietuvas teātru praksei beidzamo divu gadu laikā, kad sociālpolitisko situāciju ietekmējusi globālā pandēmija un kopš 2022. gada februāra arī karš Ukrainā. Ģeopolitiskajai situācijai bijusi postoša ietekme uz kultūras un radošajām nozarēm, liecina gan pētījumi, gan teātra praktiķu aptaujas. Viena no izteiktākajām tendencēm šajā periodā ir teātra pašrefleksija. Rakstā ietverti gan darbi, kuru literārais pamatmateriāls reflektē par teātri kā savdabīgu mikropasauli ("Vairāk par dzīvi. Teātris", "Izrāde, kas saiet sviestā", "Dublinieši Miera ielā", "Smiļģis"), gan arī tādi iestudējumi, kur metateātra izpausmes vērojamas nevis verbālajā tekstā, bet gan inscenējuma detaļās vai aktierdarbos, arī iestudējuma žanrā un norises veidā ("Par labāku pasauli", "Otello"). Izrāžu analīzē izmantota semiotiskā pieeja, kas ļauj pētīt gan izrādes formālo struktūru, gan saturu. Par metateatralitāti pastāv dažādas teorijas. Radikālākais ir Ričarda Hornbija (Richard Hornby) pētījumā "Drāma, metadrāma un uztvere" (1986) paustais uzskats, ka dramaturģijai vienmēr piemīt metateatralitāte, jo jebkāda dramaturģija ir plašākas kultūras daļa, ko nav iespējams skatīt izolēti, un teātris lieto šīs kultūras kodus. Respektējot Hornbija uzskatu, pētījumā teātru aktuālie iestudējumi tomēr analizēti šaurākā izpratnē - iestudējuma centrālais apskates un refleksijas objekts ir pats teātris, vai arī iestudējums ietver tādas dzīves alūzijas, kas līdzinās teātrim. Lai noskaidrotu, vai laikmeta aktualitātes izpaužas iestudējuma vēstījumā skatītājiem, uzmanība pievērsta arī sociālpolitiskajai situācijai, kas pētāmajā periodā signalizēja par kultūras krīzi valstī. Pētījuma gaitā secināts, ka Latvijas un Lietuvas teātru praksē iespējams identificēt dažādus metateātra teorijas postulātus, tomēr teātra pašrefleksija neizslēdz reālās dzīves ietekmi uz režijas koncepciju un iestudējuma uztveri. Līdz ar to iecerētais vēstījums var iegūt pretrunīgāku nokrāsu vai pat kļūt par alegoriju pastāvošajai realitātei. Metateatralitāte kā dramaturģijas vai režijas instruments iegūst jēgu arī saistībā ar iestudējuma žanru. Metateātris ir veids, kā vēstīt par mākslu kā humānas komunikācijas mediju. [ABSTRACT FROM AUTHOR]

Copyright of Current Issues In Research of Literature & Culture: Conference Proceedings Volume / Aktuālas Problēmas Literatūras un Kultūras Pētniecībā is the property of Liepaja University and its content may not be copied or emailed to multiple sites or posted to a listserv without the copyright holder's express written permission. However, users may print, download, or email articles for individual use. This abstract may be abridged. No warranty is given about the accuracy of the copy. Users should refer to the original published version of the material for the full abstract. (Copyright applies to all Abstracts.)